ANTONS DANILĀNS

Danilans

Grāmatvedības, statistikas un finansu speciālists,
Profesors, Dr.oec.,
apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi

Dzimis 1930.gada 22.aprīlī Rēzeknes apriņķa Rēznas pagastā Zverincos. Tēvs Antons Danilāns (1889.-1950.) un māte Zuzanna Danilāne (dz.Šikna; 1898.-1973.) - zemnieki.
Mācījos Rēznas pamatskolā (1945.), Ludzas ekonomiskajā tehnikumā (1949.), Maskavas Finansu ekonomikas institūtā (1959.g.; 1.un 2.kursu esmu beidzis Ļeņingradā). Pēc tam beidzu Maskavas Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas aspirantūru. Ekonomikas zinātņu kandidāts (1963.), Dr.oec. (1992.).
1949. - 1951.g. strādāju par Rēzeknes rajona Lauksaimniecības nodaļas ekonomistu grāmatvedi, 1951.-1959.g. biju Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes Mācību kombināta Rēzeknes skolas direktors. Sešdesmitajos gados strādāju Krievijas PFSR - Veļikije Luki Lauksaimniecības institūtā ( 1963.-1964.g. - vecākais pasniedzējs, 1965.-1969.g. - docents).
Kopš 1970.gada Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas lauksaimniecības universitātes - LLU) Grāmatvedības un statistikas, vēlāk Grāmatvedības un finansu katedras vadītājs (1970. - 1990.). Profesors (1979.), profesors in perpetuum (1992.), profesors emeritus (kopš 1994.).
LLU ekonomikas nozares Habilitācijas un promocijas padomes zinātniskais sekretārs (kopš 1991.g.).
20 gadus sadarbojas ar citu lauksaimniecības augstāko mācības iestāžu mācībspēkiem - bija PSRS Lauksaimniecības ministrijas Augstākās izglītības pārvaldes Metodiskās padomes loceklis (1969. - 1990), kā arī Grāmatvedības un statistikas apakšnozares metodiskās komisijas priekšsēdētājs (1981. - 1990.). Vissavienības statistikas izdevniecības (Gosstatizdat) redkolēģijas loceklis (1985. - 1990.).
Pētījis uzņēmumu finanses, grāmatvedības metodoloģijas attīstību tehniskā progresa apstākļos, uzņēmējdarbības ekonomiskās analīzes teorētiskos, metodoloģiskos un organizācijas aspektus.
A.Danilāns ir daudzu zinātnisku rakstu un grāmatu autors. No sešām nozīmīgākajām grāmatām trīs izdotas Rīgā (1975.g. - "Lauksaimniecības uzņēmumu grāmatvedība" (līdzautors), 1984.gadā - "Ekonomists grāmatvedis" , 1981.gadā kopā ar līdzautoriem J.Benzi un G.Kalniņu - " "Lauksaimniecības uzņēmumu grāmatvedība") un trīs Maskavā (par grāmatvedības uzskaiti un ekonomisko analīzi).
1998.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Miris 2013. gadā, atdusas Stoļerovas kapos.

Avots: LIIS resursi ; Rēznas pamatskolas muzeja materiāli

 =============================================================================================================================================================================

ANTONS GRIBUSTS

 Gribusts

 Izglītības darbinieks, skolotājs , ilgadējais Rēznas pamatskolas direktors (1951 – 2000)

 Dzimis 1928. gada 7. februārī Mākoņkalna pagasta Lipuškos. Ģimenē dzīvojušičetri : tēvs, māte, māsa un Antons. Tēvs bija zemnieks un kalējs, tāpat kā vectēvs, bet mamma saimniekoja mājās un kopa mājlopus. Ģimenē valdīja saskaņa un savstarpējā sapratne, kas ļāva uzturēt labas attiecības un koncentrēt spēkus saimnieciskajai darbībai. Deviņu gadu vecumā , 1937. gadā, Antons sāka mācīties Lipušku četrklasīgajā skolā. No 1941. gada līdz 1943. gadam mācījās Zosnas pamatskolā. Tas bija kara laiks ar savām dzīves grūtībām un pārdzīvojumiem. Tā kā tēvs bija kalējs, Antonam radās interese par amatniecību – pēc Zosnas pamatskolas pabeigšanas viņš iestājās Rēzeknes arodskolā. Mācības Rēzeknē saistījās ar šausmīgo pilsētas bombardēšanu 1944. gadā. Bombardēšanas rezultātā bija sagrautas daudzas Rēzeknes ēkas, arī - Rēzeknes arodskola. Līdz 1947. gadam A.Gribusts mācības turpināja Rēzeknes 1. vidusskolā, kuru pabeidza 1948. gadā.

    Skolotāja darba gaitas aizsākās Zosnas pamatskolā (1949. g.), A.Gribusts laikā no 1949. gada līdz 1951. gadam studēja Daugavpils Institūta vēstures fakultātē, paralēli studijām strādāja Lipušku skolā par darbmācības un vācu valodas skolotāju. Pēc Daugavpils Institūta absolvēšanas jauno vēstures skolotāju nozīmēja par Rēznas pamatskolas direktoru Stoļerovā. Tā iesākās darbs mūža garumā vienā skolā – līdz aiziešanai pelnītā atpūtā 2000. gadā. Atbildīgais skolas direktors amats lika jaunajam speciālistam apjaust izglītības turpināšanas nepieciešamību. Pēc 9 darba gadiem skolā, A.Gribusts iestājās Ļeņingradas Hercena institūtā, kuru absolvēja 1964. gadā. Neklātienes studijas un uzturēšanās pilsētā Ņevas krastos kļuva par vienu no iespaidīgākajiem un aizraujošākajiem pārdzīvojumiem viņa mūžā. Studiju laiks deva iedvesmu izglītoties tālāk, pētīt un attīstīt personību gan vispārīgi, gan kā vēsturniekam. Nākamā tika absolvēta Marksisma Ļeņinisma Universitāte, kur A.Gribusts saņēma priekšzīmīgu diplomu. Turpmākajos darba gados zināšanas papildināja Latvijas Universitātes skolvadības fakultātē.

   Gribusts jauniba  A.Gribusts, 20. gs. 50-tie gadi

Strādājot Rēznas pamatskolā, A.Gribusts iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedreni – Rēznas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju Helēnu Gribusti, ar kuru aprecējās 1961. gadā. Kā stāsta H.Gribuste, viņas uzmanību piesaistīja Antona darbaprasme, piemērotība dzīvei, inteliģence un lietišķums, kā arī mīlestība bez liekas ārišķības, kas tika pierādīta darbos, nevis vārdos. Galvenais, kas viņus vienoja, bija mīlestība pret darbu.

    Ikdienas darbs kļuva par dzīves plānu vēl nepiepildītu ieceru un jaunu ideju realizēšanu, kuras ar savu mērķtiecību, strādīgumu un neatlaidības palīdzību tika realizētas dzīvē. Darbā, kas ieņēma dzīvē svarīgāko vietu, tika aizvadīti 50 darba gadi, kuru gaitā ar apdomīgu un strukturizētu rīcību tika veikti daudzi darbi Rēznas pamatskolas izaugsmē. A.Gribusta vadībā 1961. gadā vecajai skolai, kura atradās Stoļerovas muižā, tika uzcelts otrais stāvs, sāka veidoties mācību kabinetu sistēma, atrastas telpas sporta un aktu zālei. Tomēr, pieaugot skolēnu skaitam, vecā skolas ēka kļuva par šauru, nepiemērota pilnvērtīgam skolas darbam. Ar direktora neatlaidību 70-tajos gados tika panākta jaunas skolas ēkas projekta izstāde un darbu finansēšana no Izglītības ministrijas. 1980. gadā tika nodota ekspuatācijā jaunā un tam laikam modernā jaunā Rēznas pamatskolas ēka. Skolu papildināja infrastruktūras celtniecība – katlu māja, garāžas, siltumtrase, komunikācijas, siltumnīca u.c. 1981. gadā tika pabeigta 18 dzīvokļu dzīvojamā māja skolotājiem. Skolas darbu atviegloja modernas un aprīkotas mācību telpas, darbnīcas, aktu un sporta zāle, jaunizveidotais stadions. Direktors daudz savu pūļu veltīja skolas apkārtnes labiekārtošanas, skolas augļu un sakņu dārzu uzturēšanai. A.Gribusts visos skolā iesāktajos darbos neatlaidīgi centās īstenot nospraustos mērķus, nežēlojot ne savu spēku un izturību. Direktora darbs kļuva par aizrautību skolotājiem savu skolas uzdevumu realizēšanai.

 Gribusts sapulce   Direktors skolotāju sapulcē , 1952. g.

     2000. gadā, aizejot pensijā, A.Gribusta aktīvā darbība nebeidzās, gluži otrādi, viņam radās iespēja veltīt savu enerģiju citās dzīves un darba jomās. Tagad A.Gribusts strādā Rēzeknes apgabaltiesā par piesēdētāju, turpina aktīvu darbību apkārtnes vēstures apdzināšanai, kara kapu pētniecībai. Daudz laika patērē, kopjot savus dārzus, māju apkārtni. Kopā ar domubiedriem darbojas Stoļerovas senioru folkloras kopā ,,Atvasara’’, notiek mēģinājumi,

 tiek gatavoti un sniegti koncerti pensionāru vakaros u.c. Esot pensijā, A.Gribusts kopā ar dzīvesbiedreni uztur un kopj savu lauku māju Stoļerovas ezera krastā, brīvo laiku veltot saviem vaļaspriekiem – biškopībai, makšķerēšanai un ceļojumiem. Vēsturnieka daba gan jaunībā, gan seniora gados bija neapslāpējama doties tālos un tuvos ceļojumos. Darba uzdevumos un brīvajā laikā ir apceļotas tuvākās kaimiņu valstis, kā arī Ukraina, Polija, Moldova, Austrija, Dienvidslāvija. Arī tagad vasarās ceļojumu un vēstures apzināšanas ceļi ved pa Latgali.

    Neatlaidīgā un mērķtiecīgā cilvēka – Antona Gribusta dzīve un darbs devis milzīgu ieguldījumu Stoļerovas pagastam. Sirmā skolotāja un ilgadējā Rēznas skolas direktora veikums, dzīves peredze, atziņas var kalpot kā paraugs jaunākajām paaudzēm. Mūža lolojumu - Rēznas pamatskolā ir jāsaglabā pārmantojamās tradīcijas, jāattīsta un jāpiemēro mūsdienu laika prasībām. A.Gribusta dzīve bija, gan arī turpina būt kā sasprings, interesants un aizraujošs viena cilvēka ceļs mūža garumā....

 Avots:

 O.Volkova ,,Antona Gribusta dzīvesstāsts. Biogrāfija’’ ; zinātniskais darbs, DU Sociālo zinātņu fakultāte, socioloģijas katedra, Daugavpils, 2006 ;

 Rēznas pamatskolas muzeja materiāli

 =============================================================================================================================================================================

 M.Apels

 MEIKULS APEĻS

 Izglītības darbinieks (skolotājs /Rudzāti, 1920; Stoļerova, (1920-1930)),
preses darbinieks (žurnāla "Latgolas Škola" redaktors (1929-1938)),
literāts (liriķis, kritiķis, latgaliešu literatūras vēstures pētnieks),
sabiedrisks darbinieks (Latgales skolotāju un pašvaldības darbinieku slimokases vadītājs).

Meikuls Apeļs pieder pieder pie redzamākajiem latgaliešu literatūras darbiniekiem trijās nozarēs: dzejā, stāstniecībā un literatūrzinātnē, ievērojams Latgales sabiedriskais darbinieks.

    Dzimis 1901. gada 4. decembrī Kaunatas pagasta Mukonos. Pirmo izglītību iegūst Asanīšu trīsgadīgajā pamatskolā, tad mācās Rēzeknes augstākajā četrgadīgājā pamatskolā, pēc tam apmeklē deviņu mēnešu skolotāju kursus Rēzeknē.

   Skolotāja darba gaitas sācis 1919. gadā Rudzātu skolā, bet 1922. gadā sāk darbu Stoļerovā, Stoļerovas sešklasīgo pamatskolā (tagad - Rēznas pamatskolā). Meikuls Apeļs no 1923. gada līdz 1928. gadam bija pirmais ilgadējais Rēznas pamatskolas direktors. Stoļerovas skolā strādāja līdz 1932. gadam. Pēc darba perioda skolā, uzsāka literāta un sabiedriskā darbinieka gaitas. M.Apeļs 1930. gadā tika ievēlēts par Latgales skolotāju un pašvaldības darbinieku slimokases priekšsēdētāju, bet no 1934. gada strādā par pilnvaroto Tautas labklājības kasē. Paralēli sabiedriskajam darbam, 20. gadu beigās uzsāk literāro darbību. Tālaika populārajā žurnālā ,,Zīdūnis’’ parādās pirmie M.Apeļa dzejoļi un īsprozas darbi. Vēlākajos gados savus darbus publicē Daugavpils žurnālā ,,Dzimtines skaņas’’. Drīz viņš uzņemas šī žurnāla redaktora pienākumus. M.Apeļs no 1929. līdz 1938. gadam vadīja Latgalē nozīmīga kultūrizdevuma,,Latgolas škola’’ darbu.

Presē publicēja dzejas, stāstus, kritikas. Izdotie darbi: ,,Latgolas sātos’’, stāsti, 1932. gadā; ,,Latgalīšu literaturas vēsture’’, 1935. gadā; ,,Jauneiba un mīla’’, 1938. gadā un ,,Likteņa montojums’’ 1937. gadā. 1932. gadā izdotajā stāstu krājumā ,,Latgolas sātos’’ ir daudz iespaidīgu ainu no novada lauku dzīves, arī no agrārreformas laikiem. Viena daļa no šiem īsprozas darbiem atgādina aprakstus un skices. Dzejoļu krājums ,,Likteņa montojums’’ (1937.) pārsvarā veltīts autora pārdomām, kuru centrā ir dabas un mīlas motīvi. Krājumu vairāk veido dzīvi apcerīga meditācijā nekā impulsīva lirika. Kā atzīst latgaļu literatūrzinātnieks J.Broks, ,,krājumā ir krietna daļa savā vienkāršībā skaistas pārdomu dzejas’’. Ar žanrisku apzīmējumu ,,Skices un tālōjumi’’ 1938. gadā nāk klajā prozas grāmata ,,Mīla un jauneiba’’. Latgales kultūrzinātnei nozīmīgs darbs ir M.Apeļa ,,Latgalīšu literaturas vēsture’’ (1935), kurā konspektīvā veidā, uz 104 lappusēm, sniegta kopaina par visu vērtīgāko, kas atrodams latgaliešu literatūrā tās attīstības vēsturiskajā gaitā no attīstības sākumiem un par attīstību pēc latgaliešu drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā.

     Daudz pūļu veltīts, apzinot bagātīgo faktu materiālu, to izkārtojot un apgādājot ar biogrāfiskām uzziņām (otru, daudz plašāku – 780 lappušu, latgaliešu literatūras vēsturi ir devis M.Bukšs – Latgaļu izd-ba, Minhene, 1957).

Dzeives steigā

Rit steidzeigi mirklis pēc mirkļa;

Tī kōrtojās nedeļōs, godūs –

Un godi rit drudžainā steigā....

Un godi un myužeibas garom ...

Bet reizē rit ciļvēces audzes,

Steigā rit vīna pēc ūtras ...

Un leidza rit idejas, mērki,

Rit steidzeigi, steidzeigi garom.

(1937)

   Apbrīnojamas bija M.Apeļa darba spējas. Izpildot Latgales skolotāju un pašvaldību darbinieku, slimokases pārvaldnieka amatu, viņš, it kā paredzot savu traģisko mūža nogali, centās visu savu brīvo laiku veltīt Latgales kultūrvēstures pētniecībai. Viņš asi reaģēja uz visām tām parādībām, kas pozitīvā vai negatīvā nozīmē bija saistībā ar Latgali, un atspoguļoja to savos darbos: stāstos, dzejoļos un publikācijās. M.Apeļa darba kabinets bija pārpildīts ar dažādiem dokumentiem, grāmatām, fotogrāfijām utt. Notika plaša sarakste ar Prāgas Universitātes profesoru Pospišilu, kuram M.Apeļs pa pastu sūtīja grāmatas latgaliešu valodā. Tāpat bija nodibināti sakari ar vairākiem latgaliešu sabiedrības darbiniekiem, kuri dzīvoja Petrogradā un Sibīrijā, kuriem sistemātiski tika sūtīti žurnāla ,,Latgolas škola’’ jaunākie numuri. No Sibīrijas latgaliešiem savukārt saņēma Novosibirskā izdoto avīzi ,,Taisneiba’’, žurnālu ,,Ceiņas Karūgs’’, latgalīšu Ābeci un tulkojumus. Būdams žurnāla ,,Latgolas škola’’ redaktors, M.Apeļs bija ielicis daudz pūļu šī žurnāla izveidošanai.

   Ņemot vērā skolotāja darba pieredzi, M.Apeļs ir devis savu artavu mācību līdzekļu papildināšanai Latgales skolām, sarakstot lasāmo grāmatu pamatskolām ,,Dzimtine’’ (1-3 daļa, 1929-1930). Kopā ar citiem autoriem 1936. gadā ir veidojis izdevumu ,, Latgalīšu grōmotu izstōdes materiali”. M.Apelim pieder lieli nopelni Latgales kultūras līmeņa celšanai visās dzīves jomās.

 Kā īstenu sava novada patriotu, redzamu literatūras un sabiedrisko darbinieku, padomju vara represēja 1941. gada 14. jūnijā. Baigajā gadā šis dedzīgais Latgales kultūras vēsturnieks kopā ar daudziem citiem inteliģences pārstāvjiem varmācīgi tika iegrūsts aizrestotajā lopu vagonā un aizvests ,,nezināmā’’ virzienā. Tikai pēc dažiem gadiem, kad no Kirovas apgabala, Kaiskas rajona ,,Vjatlaga’’ nāves nometnes brīnumainā kārtā izglābās Rēzeknes ebrejs Lifšics, izdevās uzzināt, ka M.Apeļs miris mocekļa nāvē šajā nometnē. Žēl, ka gaiša un nozīmīga Latgales dēla – Meikuļa Apeļa liktenis tik agri un traģiski priekšlaikus noslēdzās tālu prom no Dzimtenes. M.Apeļs miris 1942. gada 9. maijā ,,Vjatlaga’’ nāves nometnē Sibīrijā.

   1991. gada novembrī Rēznas skolā notika Meikula Apeļa 90 gadu jubilejas svinības. 1991. gada 30. novembrī pie bijušās Stoļerovas sešklasīgās skolas ēkas sienas, kurā desmit gadus strādāja Meikuls Apeļs, svinīgi aklāja piemiņas plāksni. Šajās svinībās piedalījās nozīmīgā Latgales literāta un sabiedriskā darbinieka meita Antonija Apele – Latvijā pazīstama radio režisore.

 

Dzimtines ceļs

Caur bērzem, caur šolcūšom dryvom

Boļ palākais dzimteines ceļs,

Pa stovojīm pakolnim kop jys;

Uz dziāljom īlejom laižas;

Pi zyldzidrūs azaru krostim,

Tai mīli, tai paijūši glaužas:

Caur klusom, vīntuļom sādžom,

Kai zogdamīs, lūk-lūkim steidzās ...

Un pori par vysu, por bērzem,

Por vyzušūs kolnju ryndom

Smej saule, lej zelteitus storus –

Tūs zīdušom īlejom dovoj

Un gremdej tūs azaru dzeļmē ...

Bet lauki tik smaidūši romi

Un dzerkstūši azaru viļņi ...

Tik bērzes ir dūmeigi dryumas

Tur klusums, tur gaida pēc saules.

(1938)

 

Avoti:

Ed. Kozlovskis ,, Meikuls Apeļs 1901. – 1942.’’ ; ,, Mōras Zeme’’ , 1991. gada 6. jūlijs

J.Broks ,,Meilula Apeļa pīmiņai’’ ; ,,Katoļu Dzeive’’ , 1991. , Nr. 11 , 14. lpp.

,,Mūsu jubilāri’’ ; ,,Olūteņš’’ , Nr. 4

Rēznas pamatskolas muzeja mareiāli

Interneta resursi- http://www.dau.lv/ld/Diena/dec1.html http://www.liis.lv/latval/Darbinieki/Darbiniek/3.Kulturfil/austrins.htm

 

Meikuli Apeli pieminot

Latgaliešu rakstniecības muzejā Rēzeknē redzama izstāde, veltīta pedagogam, rakstniekam, sabiedriskam darbiniekam Meikulim Apelim.

Viņš dzimis Kaunatas pagasta Mākoņos 1901.gadā 4 decembrī Anastasijas un Onufra Apeļa 11 bērniem svētīta ģimene.

Meikuļa Apeļa darbība saistīta ar Latgali, ar Rēzeknes apriņķī. Pats izglītību iegūst ekksternatā, beidzot ģimnāziju un skolotāja kursus Rēzeknē. Skolotāja gaitas sāk 17 gadu vecumā Kaunatas skolā, 1919. gadā – Rikopoles pamatskolā, tad Stoļerovas 6-gadīgajā pamatskolā.

No 1913. gada Meikuļs Apeļs veic Latgales skolotāju un pašvaldības darbinieku slimo kases priekšsēdētāja pienākumus, vienlaikus ir arī Rēzeknes skolu valdes pārstāvis. Labi orientējās dabas zinībās, fiziskajā audzināšana, vācu valodā, kooperācijas jautājumos. Skolu organizācijas problēmas pazīst gan teorētiski, gan praktiski. Izveidoja un rediģēja pedagoģisko žurnālu „Latgolas Škola”, iemantojis latviešu šovinistu neiecietību, nicinājumu, līdz autori tālā režīma beigām žurnāls tiek slēgts izraisot paša prezidenta apmierinājumu.

Apeļs darbojās dažādās valdēs, Latgales Tūristu biedrības, Latgales tautas pils, Latgales teātra kolēģija, Kaunatas pagasta valdē un vēl citur.

Viņa literatūras devums – stāstu un tēlojuma grāmata „Latglas sātōs”, „Jauneiba un mīla”, dzejoļu krājums „Līkteņa montōjums”, ir līdzautors pamatskolu grāmatai „Dzimtine”, sarakstā fundamentālu darbu „Latgalīšu literatūras vēsture”, kas drīzumā izies atkārtoti.

Rakstījis literatūrkritikas apceres citu autoru darbiem, daudz izskatījis latgaliešu valodas un teātra jautājumus, piedalījies filmas „Tā zeme ir mūsu” uzņemšanā, rīkojis latgaliešu grāmatu izstādes un Latgales rakstnieku cēlienus, vērtējis literatūras darbu konkursus.

Uzbūvēja sanatorijas ēku Zosnas ezera krastā, atvēra sabiedrisko aptieku maznodrošinātajiem cilvēkiem Rēzeknē, Atbrīvošanas alejas un Brāļu Skrundu ielas krustojumā. Šodien šitā ēka stāv tukša un pamesta …

Meikuļs Apeļs neaizmirsts arī savu ģimeni: uzbūvē māju Namatūs, Partavas ezera krastā, kur pats un citi smeļas spēku radošam darbam. Francis Varslavāns vasara apmetās un glezno skaisto Latgales dabu. Otro māju Meikuļs uzceļ Rēzeknē Atbrīvošanas alejā 98.

Pēc Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma Apeļs tiek vajāts par Latgalisko nostāju, inkriminē lietu it kā par darbību pretvalstiskā organizācijā „Deļža legions” un nelegālās avīzes „Breivō Latgola” izplatīšana.

Tad nāk padomju varas gads un Meikulis Apeļs atkal krīt sarkano okupantu nežēlestībā. 1941. gada 14. jūnijā viņš tiek represēts it kā par darbību Latvijas politpārvaldē un aktīvu cīņu pret komunistiem caur darbību partijā „Latgolas zemniki”.

Sievai Vandai, dēliņu Juri un meitiņu Antoniju izdodas izvairīties no deportācijas.

Meikuļs Apeļs mirst no plaušu tuberkulozes Vjatlaga lazaretē 1942. gada 9. maijā.

Mums pat līdz šodien dienai Apeļs ir atstājis atmiņas par Latgales zemnieka dzīvi cariskajā Krievijas valstī un arī par sevi spilgtu epizodi, kā vectēvs kurš iemāca mazdēlu lasīt lūgšanu grāmatu, un vēlāk mazdēls vectēvu – rakstu mākslai.

 ,,Rēzeknes Vēstis’’ 15.02.200

=============================================================================================================================================================================

 

 rubuls3    Vladislavs Rubuļs

PIRMAIS SUPERMARATONISTS

 Latgales kultūrvēstures muzejā kļuvušas tradicionālas tikšanas ar māksliniekiem, kultūras darbiniekiem, ievērojamiem un visādā ziņā interesantiem cilvēkiem.

 Šoreiz tikšanās ar novadnieku Vladislavu Rubuli – cilvēku ar neparastu, aizraujošiem notikumiem bagātu biogrāfiju. Mainās dzīvesvietas, darbs, notikumi, tikai nemainīga visa mūža garumā paliek aizraušanas ar sportu.

 Vladislavs Rubulis dzimis Rēzeknes apriņķa Vaičuļu sādžā kā vecākais bērns daudzbērnu ģimenē. Kā viņš pats raksta savā autobiogrāfija, bērnībā esot bijis sīks un slimīgs. Mācījies vietējā Pritikas, vēlāk Stoļerovas skolā. Divas vasaras gājis ganu gaitās pie rakstnieka Antona Rupaiņa brāļa Apšos, kur radās izdevība izmantot saimnieka lielo bibliotēku. Agri nācies paņemt rokās gan arklu, gan izkapti un cirvi, jo tēvs tika iesaukts leģionā. Vēlāk Ludzas arodskola, darbs un tad jau dzīve piedāvāja daudzas iespējas, vajadzēja tikai izvēlēties ļauties tām vai nē. Tā 1954.gadā viņš devās uz neskartajām zemēm, kur strādāja par celtnieku, no kurienes arī tika iesaukts armijā.

 Ir pabūts gan Tālajos Austrumos, gan Ķīnā, Mongolijā, gan daudz kur citur. Iznācis tikties ar tā laika tādām augstām amatpersonām kā Hruščovs, Brežņevs. Un visu šo laiku kā neatņemama dzīves sastāvdaļa – treniņi, sacensības un atkal treniņi. Ir braukts ar smailītem pa Angaru un Jeņiseju, slēpots no Bratskas līdz Tulunai.

 Sešdesmito gadu sākumā Vladislavs atgriežas dzimtenē, sāk strādāt Jelgavas celtniecības pārvaldē un turpina piedalīties dažādās sacensības. Krājas pieredze, krājas arī diplomi un kausi. Vēlāk arī pats rīko sacensības, ieguldot savus līdzekļus.

 1968.gadā Vladislavs Rubulis kā pirmais no Latvijas sāk piedalīties supermaratona skrējienos. Neaizmirstams paliek 1982.gada skrējiens Ļeņingrada – Tallinna – Rīga, 12 dienās veicot 900 km, vēlāk – Ļeņingrada – Tallinna – Rīga – Viļņa un citi. 1996.gadā Hanoverē 10 km distancē sava vecuma veterānu grupā iegūta 3. vieta.

 Pašlaik Vladislavs Rubulis dzīvo Rēzeknes rajonā. Šogad viņš svin savu 70.dzimšanas dienu. Joprojām aktīvs, jauneklīgi žirgts un rosīgs, viņš pošas jaunām sacensībām. Tā vien gribas pajautāt, vai tikai nav atminējis mūžīgās jaunības noslēpumu?

 Bērnībā biju slimīgs bērns, bet 10 gadu vecumā biju spiests stāties pie arkla, jo tēvu paņēma leģionā, 11 gados ganīju govis pie rakstnieka Antona Rupaiņa brāļa. Tā bija lieliska izdevība lasīt cik viens sirds, kāro, bet lasīt biju iemācījies vēl 5 gadu vecumā.

 Laikam tieši grāmatas 16 gadīgo Vladislavu aizvilināja uz Ludzu, lai iestātos arodskolā. Skriešana viņam toreiz vēl nemaz nebija prātā, drīzāk tā nepatika. Pēc sekmīgas arodskolas pabeigšanas jaunietis dabūja labi atalgotu darbu Rīgā, rūpnīcā VEF.

 1954. gadā komunistiskā partija jauniešus aicināja apgūt neskartās zemes. Aicinājums bija romantikas caurstrāvots un simtiem jauniešu izteica vēlmi sekot partijas aicinājumam, tostarp arī V. Rubulis. Kazahstānas stepe īpaši labvēlīga nebija, sagaidīja jauniešus ar salu un pavasara plūdiem, grūtību bija daudz, taču tās neatlaidīgo jaunieti tikai norūdīja, arī nopelnīt tajā laikā varējis ļoti labi.

 Tam sekojis dienests obligātajā militārajā dienestā, kur tad arī atklājās Vladislava fantastiskās skrējēja spējas. Kārtojot GDA (gatavs darbam un aizsardzībai) normas, izrādījās no Latvijas ir visātrākais jebkurā distancē. Tam sekoja uzaicinājums pie kara komisāra un piedāvājums dienēt elitārā daļā vai nu Vācijā, vai arī Ķīnā. Vladislavs izvēlējās Ķīnu. Pēc seržantu skolas beigšanas Ķīnā nodienēti trīs mēneši, 1955. gadā PSRS Ķīnai atdeva vecās kazarmas un karavīriem bija jāatgriežas Krievijā. Vladislavu uzaicināja un Habarovskas militāro štābu, kur kādu laiku viņš dienēja par sakarnieku, un, kā pats atzīstas, vienas dienas laikā esot redzējis vairāk ģenerāļu nekā visā pārējā dzīves laikā. Štāba vadība Vladislavam izteica piedāvājumu, no kura bija atkarīga visa viņa un ģimenes dzīve: Mēs zinām, ka tēvs un divi brāļi bija leģionā, viņi ir Kanādā. Bet tā kā tu esi pārāk labi sagatavots, mēs tev piedāvājam parakstīt līgumu par militārā noslēpuma neizpaušanu 25 gadu garumā. Un es kā muļķis parakstīju, saka Vladislavs. Līguma parakstīšanai sekoja fiziskās pārbaudes, kuru laikā Vladislavam 120 kilometri pa taigu bija jānoiet trijās diennaktīs, Vladislavs šo attālumu paveica divās dienās. Tikai pēc fiziskās pārbaudes viņam piedāvāja palūkoties, ko tas ir parakstījis. Mati esot saslējušies, kad izlasījis, bet pretoties nav bijis nekādu iespēju: Ģimene tev ir liela, Sibīrija arī liela. Tevi iebāzīsim psihiatriskajā klīnika, ģimeni uz Sibīriju. Tam sekoja daži apmācības mēneši diversantu skolā netālu no Kijevas. Tur mācījuši visu – šaut, kaut, spridzināt.

 Lielisko fizisko dotumu dēļ arī pēc armijas Vladislavam nācies nevienu vien reizi veikt speciālus uzdevumus. Pēc dienesta armijā Vladislavam neatļāva atgriezties Baltijā, tāpēc viņš dažus gadus nodzīvoja Bratskā. Dzīvojot tie, viņam nevienu vien reizi nācies apsargāt izcilas personas, piemēram, bijušo PSKP un valsts vadītāju Nikitu Hruščovu, Korejas līderi Narodumu Sianuku.

 Esmu piedalījies 1265 sacensības, no tām 183 reizes esmu stāvējis uz goda pjedestāla. Esmu gargabalnieks. Pirmais Latvijā esmu sācis skriet supermaratonu tas bija 200 kilometru garš trīs dienu skrējiens Viborga – Ļeņingrada, šo ceļa gabalu veicu 17 stundās, no 86 skrējiena dalībniekiem biju septiņpadsmitais. Pēc tam supermaratonu skrēja daudzi baltieši, bet es biju pirmais. Divreiz skrēju 900 kilometrus supermaratonu Ļeņingrada – Rīgā 12 dienās, ik pa 70 kilometriem dienā. Grūti ir skriet tik lielus gabalus! Vajadzīgs milzīgs gribasspēks.

 1984. gadā V. Rubuļs (toreiz viņam bija 52 gadi!) 35 dalībnieku konkurencē piedalījās skrējienā Ļeņingrada – Rīgā, ierindojoties 7. vietā. Bet pats skrējiens tika ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. Vladislavs uzvarējis vairākās starptautiskās skriešanas sacīkstēs gan Ķīnā, gan Mongolijā, Polijā. Latvijas muzejos glabājas vairums viņa medaļu un diplomu.

 Pareizs vien ir uzskats par to, ka vienā cilvēkā talants var izpausties vairākos veidos. Tā tas ir arī V. Rubuļa gadījumā. Viņš ir ne tikai izcils sportists, bet arī priekšzīmīgs darba darītājs. Ne jau tik ļoti daudz ir to montāžnieku, kas darbus veikuši 90 metru augstumā. Tieši tādā augstumā Bratskas HES celtniecībā vairākus gadus strādājis Vladislavs, taču 1961. gadā beidzot izdevies atgriezties Latvijā, sākumā Jelgavā, kur strādāts par jumiķi. Ar apzinīgo darbu Vladislavs vienmēr labi pelnījis un itin bieži savu nopelnīto naudu ieguldījis dažādu sporta pasākumu rīkošanā un sporta klubu dibināšanā.

 ============================================================================================================================================================================

                                         Vladislavs Vilimovičs

 Vilimovics 1

 Cilvēka mūžu grūti izmērīt vai kā savādāk noteikt...

Par dzīves gājumu liecina gadu gaitā veiktie un krātie darbi. Pēc dzīves gājuma atmiņām ir veidots apraksts par Skolotāju Vladislavu Vilimoviču – cilvēku, kuram paveicies, jo liktenis ir bijis labvēlīgs apvienot skolotāja ikdienas darbu ar dzīves aicinājumu – mūziku. Laimējies ir arī visiem apkārtējiem, kas ir pazinuši vai tagad iepazīst Skolotāju Vilimoviču – tā parasti viņš tiek uzrunāts. Rēznas pamatskola, citas skolas, kurās Skolotājs ir strādājis, apkārtnes cilvēki un radinieki ar pateicību var smelties dzīves izpratni, labestību un galvenais – nemitīgu mīlestību uz mūziku, kas tiek dāsni dāvāta visiem. Pateicībā par neatsveramo veikumu skolas vārda spodrināšanā un mūzikas mīlestības audzināšanu skolēniem, ir tapis apraksts...

Kā kripatiņa no milzu pateicības Skolotājam ar lielo burtu...

 Dzimis 1929.gada 26.jūlijā Rēzeknes apriņķa Rēznas pagasta Čipotu sādžā zemnieka ģimenē. Tēvs Ādams Vilimovičs audzināja gandrīz viens pats 6 bērnus, jo māte Ieva Vilimoviča (Apele) mira, kad Vladislavam bija 6 gadi.

Vladislavam Vilimovičam bija vēl 3 brāļi (Jāzeps, Florians, Ignats) un 2 māsas (Marija, Jevgēnija).

Mātes pāragrā nāve, vecākā brāļa Jāzepa nāve (1937.g.), pārējiem bērniem lika uzsākt darba gaitas. Vladislavs jau no 7 gadu vecuma ganīja govis valsts mežā. Pirmā saskarsme ar mūziku bija ganos, kad, puika būdams, pats izgatavoja stabules no bērzu tāsīm un pūta. Vecākais brālis Florians atveda mandolīnu,Vladislavu šis instruments ieinteresēja, tādējādi viņš patstāvīgi iemācījās spēlēt uz tā, kā arī noskaņot. 1939. - 1940.gadā ciemata jaunieši nodibināja mazu "orķestrīti". Pie Vilimoviča krustmātes pagalmā notika mēģinājumi. Vilimovičs atceras: "Šajā orķestrī spēlēja Kaļcovs V. (harmonikas), B.Rudzenkovs (paštaisītas bungas), S.Dauguļs, Vilimoviča brālis Ignats, J.Dauguļs (mandolīna). Pārējie bērni , arī es, ar lielu interesi klausījāmies."

8 gadu vecumā V. Vilimovičs uzsāka skolas gaitas Rēznas pamatskolā. Toreiz klasē bija 20 skolēni. Skolotāji - K.Lasis mācīja dziedāšanu, M.Lase - vācu valodu, O.Rupaine (Bule, Meirāne) - ģeogrāfiju, latviešu valodu.

Skolas gados 1945.gadā ar Vladislava iniciatīvu tapa skolas skolēnu orķestris. Tajā spēlēja: Sķiņčs V., Koļcovs, Cipruss T., Džiguns A. Mūzika pamazām pārņēma viņu savā varā. Rēznas pamtskolā tika pavadīti septiņi gadi.

Turpmākās izglītības gaitas norisa Rēzeknes Ekonomiskajā tehnikumā. Pēc 1,5 gada - pedagoģiskajā skolā. Paralēli studijām, Vladislavs dziedāja korī, 1948.gadā piedalījās Dziesmu svētkos Rīgā. Šajos studiju gados bija iespēja mācīties arī mūzikas skolā, taču mūzikas skolas mācības notika paralēli tehnikuma mācībām un tas nebija iespējams.

Iegūstot pamatskolas skolotāja kvalifikāciju, Vladislavs tika nozīmēts strādāt Liepkalnu pamatskolā (Kaunatas pag. Dzirkaļu sādžā). Viņš bija gan kā mācību pārzinis, gan skolotājs. Mācīja visus mācību priekšmetus.

Vilimovičs atceras: " Kad aizbraucu uz to skolu, es redzēju un sapratu, lai šī izglītības iestāde varētu pilnvērtīgi strādāt, ir vajadzīgs kapitālais remonts. Kopā ar vecāku palīdzību tika atjaunota Liepkalnu skola un darba gaitas varēja sākties." Šajā skolā Vilimovičs nostrādāja no 1945. gada 15. augusta līdz 15. novembrim.

Turpmākās darba gaitas Vilimovičs turpināja Kaunatas septiņgadīgajā skolā.(1945.gada 15. novembra - 1952.gadam). Šeit viņš mācīja sportu, krievu valodu, zīmēšanu, audzināja klasi. Skolotāji paši savā starpā izveidoja ansambli.

 Vilimovics 2      V.Vilimovičs skolotāju korī

No 1952. - 1972.gada strādāja Dubuļu skolā. Šeit mācīja sportu, mūziku, organizēja kori, pirka instrumentus (vijoli, klavieres). Kā pats skolotājs saka: "Ar kori strādājām ļoti nopietni visu gadu, lai varētu sekmīgi un veiksmīgi startēt rajona rīkotajā koru skatē skatē. Togad nopelnījām godpilno 2. vietu." Tā kā mūzikas intrumenti bija pietiekamā daudzumā, un Vilimovičs prata tos uzturēt kārtībā, viņš organizēja bērnu krievu tautas intrumentu ansambli "Domras un balalaikas". Šis ansamblis piedalījās gan vietējā kluba, gan skolas, Kaunatas un Rēzeknes rīkotajos pasākumos.

No 1972.gada V.Vilimovičs atgriezās strādāt savā dzimtajā skolā - Rēznas pamatskolā kā mūzikas skolotājs. Paralēli divreiz nedēļā viņš braukāja uz Rudzātu skolu strādāt par mūzikas skolotāju. Skolā bērniem mācīja mūziku, nodibināja ansambli, vadīja kori. Savā radošajā darbībā Vilimovičs ar skolēniem piedalījās 3. un 4. Skolēnu dziesmu un deju svētkos.

Pats skolotājs no 50. - 90.gadiem dziedāja skolotāju korī "Rāzna" un arī piedalījās 5. Vispārīgajos dziemu un deju svētkos Rīga.

 Apskatot V.Vilimoviča nopelnītos diplomus, goda rakstus, var secināt , ka skolotājs visu mūžu ir strādājis ar lielu atdevi un centību, sevi veltījis citiem. Saņēmis divus Latvijas PSR Izglītības ministrijas un izglītības, augstskolu un zinātnisko iestāžu dabinieku arodbiedrības Latvijas republikāniskās komitejas goda rakstus par pedagoga darbu un koru sagatavošanu augstā profesionālā līmenī.

Stādājot Rēznas pamatskolā, V.Vilimovičs nenogurstoši ir vadījis skolēnu tautas instrumentu ansambli, tā vairākām skolēnu paaudzēm ieaudzinot instrumentālās mūzikas pamatus. Vadītais ansamblis ar savu uzstāšanos kuplinājis neskaitāmus skolas, pagasta un rajona pasākumus.

 Vilimoviocs 3    Ar Rēznas pamatskolas tautas instrumentu ansambli

No 2000.gada 31.janvāra skolotājs aizgāja pelnītā pensijā. Taču radošās darba gaitas ar to nebeidzās, tieši otrādi, tikai sākās. Turpinot vadīt Rēznas skolas skolēnu tautas instrumentu ansambli, daudz laika un pūļu tika veltīts sabiedriskajai darbībai savā iemīļotajā mūzikas ,,lauciņā’’.

Stoļerovas pagastā nodibinājās pensionāru kopa "Atvasara". V.Vilimovičs bija un ir vēl joprojām šīs kopas dalībnieks. Kā skolotājs pats saka:" Ne bērnībā, ne jaunībā, bet pensijas gados pār mani pārlaidās "mūza". Sāku sacerēt vienkāršas, pensionāriem viegli dziedāmas melodijas un vārdus."

Pirmā dziesma , ko uzrakstīja V.Vilimovičs - "Rudenim". Pēc šīs dziesmas radās iedvesma rakstīt citas dziesmas. V.Vilimovičs saka: "Katram pensionāru kopas dalībniekam esmu sacerējis pa vienai dziesmiņai.'' Kā otrā melodija, ko sacerēja skolotājs, izmantojot novadnieces R.Trukšānes vārdus, ir "Veltījums Stoļerovas baznīcai''.

Tā kā skolotājs daudzus gadus strādājis Rēznas pamatskolā, tad par godu šai skolai ir sacerēta dziesma "Valsis Rēznas pamatskolai". Šo dziesmu Rēznas pamatskola 2004./2005.m.g. 1.oktobrī - Skolotāju dienas priekšvakarā apstiprinās kā skolas himnu. Šī dziesma atspoguļo Rēznas pamatskolas būtību un tās skaistumu, kas atgādina iepriekšējām paaudzēm un patiesi stāsta nākamajām, par skolas nemirstību.

Joprojām mūzikas skolotājs, komponists ir cieņā gan vietējo iedzīvotāju sirdīs, gan skanēs jauno paaudžu dvēselēs.

"Lai vēlreiz par skolu šī dziesmiņa skan

Jo mīļa un dārga tā Tev un man."

                                                 (V.Vilimovičs)

Vēl viena ,,mūza’’, kas svētījusi Skolotāju, ir mākslinieka talants. Tas izpaudies, Rēznas pamatskolā un citās skolās, noformējot uzskati un mācību telpas. Brīvajā laikā mājās tiek ņemti zīmēšanas piederumi un top brīnišķīgi darbi – ainavas, zīmējumi pēc atmiņas un senām fotogrāfijām izsmalcinātā un savdabīgā zīmēšanas tehnikā.  

Top mākslas darbi!

Vilimovics pastelis    
V.Vilimovičs ,,Dzimtā puse’’ (pasteļkrītiņi)

 Avots:

I.Katkovska ,,Vladislavs Vilimovičs. Izdziedātie gadi’’ , 2005. Rēznas pamatskolas muzeja materiāls

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Joomla templates by Joomlashine